| Es saku jā, tu saki nē!
|
| Es saku tu, tu saki mēs
|
| Mēs katrs savādāk to jūtam
|
| Tas ir OK, lai kā tas būtu
|
| Es saku rūgts, tu saki salds
|
| Es saku melns, tu saki balts
|
| Mēs katrs savādāk to jūtam
|
| Tas ir OK, lai kā tas būtu
|
| Viens no mums ir pluss, otrs — mīnuss
|
| Tu — veselība, es — vīruss
|
| Viens no mums ir pluss, otrs — mīnuss
|
| Tu klausies Zemenes, es Līvus
|
| Es saku zils, tu saki zaļš
|
| Es saku kluss, tu saki skaļš
|
| Mēs katrs savādāk to jūtam
|
| Tas ir OK, lai kā tas būtu
|
| Es saku stāv, tu saki skrien
|
| Es saku nakts, tu saki diena
|
| Mēs katrs savādāk to jūtam
|
| Tas ir OK, lai kā tas būtu
|
| Viens no mums ir pluss, otrs — mīnuss
|
| Tu — veselība, es — vīruss
|
| Viens no mums ir pluss, otrs — mīnuss
|
| Tu klausies Zemenes, es Līvus
|
| Viens, div, viens, div…
|
| Sievietes nāk no Venēras, bet mēs nokāpām no koka
|
| Tātad galvā tev ir kosmoss, kas mums uzliek to slogu, jā
|
| Es nepārmetu, pie strīda, abi spriež apšaubāmi, kā kamols kaklā lec,
|
| līdzi pašu atraugām
|
| Kā veļas mašīna uz riņķi maļam vienu un to pašu
|
| Kā viena masa sadalīta pa daļām, un pat garša
|
| Un tomēr, es esmu ahujā no tevis, kaut mēs, kā pluss un mīnus, kā menisks un
|
| celis
|
| Bet tomēr, ja jau strīdas, tad jau mīl, ja jau mīl, tad jau kopā kaut kā tomēr
|
| mums ir jāpavada tā dzīve, vai ne?!
|
| Es eju, tu nāc, es beidzu, tu sāc, un kad jānolaiž ir tvaiks, to mums priekšā
|
| pasaka prāts
|
| Tu gribi lai guļu tev blakus, bet tev besī ka es krācu
|
| Un kad pasaku priekšā atbildi, tu man pārmet ka es tevi mācu
|
| Tas ir OK, lai arī kā kā tas viss būtu, jo tas ir normāli, ka mēs katrs savādāk
|
| to jūtam!
|
| Viens no mums ir pluss, otrs — mīnuss
|
| Tu — veselība, es — vīruss
|
| Viens no mums ir pluss, otrs — mīnuss
|
| Tu klausies Zemenes, es Līvus! |